Cilvēkam dodoties uz viņsauli viņu brīdina sapņi. Cilvēku vajā vieni un tie paši šādi sapņi

Sapņi vienmēr ir brīdinājuši par cilvēci, īpaši pravietiskie sapņi. Un, ja viņi arī paredzēja ātru nāvi, tad viņi redzēja kaut ko īpaši draudīgu.

Tradicionāli mistiķi, vizionāri un zīlnieki ir tikuši galā ar sapņiem. Divdesmitā gadsimta sākumā. psihiatrs Zigmunds Freids apgrieza mūsu skatījumu uz miegu otrādi, padarot sapņus par psihoanalīzes stūrakmeni.

Bet kas ir šī mācība – zinātne vai māksla, tiek argumentēts līdz šai dienai. Bet jūs nevarat apgalvot, ka pravietiskos sapņus zinātnieki sāka pētīt pirms dažiem gadiem. Rietumu zinātniskās medicīnas žurnālos ir publicēti daudzi pētījumi par sapņiem, kas cilvēkiem rodas neilgi pirms nāves. Bija pat medicīniska koncepcija – “sapņi un vīzijas dzīves beigās” (dzīves beigu sapņi un vīzijas).

Tos redz 9 no 10

Slavenāko šāda veida pētījumu veica amerikāņu zinātnieki, kuri pusotru gadu pavadīja kontaktā ar pacientiem ASV slimnīcās. Tika veiktas 453 intervijas ar 66 cilvēkiem. Sapņi, kurus tautā uzskata par pravietiskiem, tas ir, paredzot dažus notikumus, redzēja 9 no katriem 10 respondentiem, un tas ir ļoti augsts rādītājs. Ko viņi redzēja?

Klīnisko nāvi piedzīvojušo cilvēku sapņu apraksti ir labi zināmi. Viņi bieži runā par lidojumiem tunelī, kas beidzas ar izeju uz gaismu. Šis lidojums parasti tiek uztverts kā pāreja no dzīves uz nāvi. Tātad hospisa pacientu sapņu aprakstos nav tuneļu. Bet 59% no viņiem sapņos bija doma, ka viņiem vajadzētu kaut kur doties.

Daži gatavojās doties, sakrāmēja koferus, citi jau kaut kur pārvietojās (bet nespēja saprast ceļojuma beigu punktu), un kāds pat lidoja ar lidmašīnu vai brauca ar vilcienu, bieži vien jau mirušu cilvēku pavadībā.

Tomēr visbiežāk šādu sapņu motīvs (72% gadījumu) ir tikšanās ar jau mirušiem radiniekiem vai draugiem. Šādi sapņi kļuva arvien biežāk, jo tuvāk viņa nāvei bija cilvēks, kurš tos redzēja.

Šie sapņi neizraisīja trauksmi, bailes vai kairinājumu, gluži pretēji, tie bija patīkami un pat nomierināja. Vecāki, vecvecāki, māsas un brāļi, draugi, kas viņos bija, teica kaut ko laipnu un uzmundrinošu. Pacienti, kuri tos redzēja, bieži atgriezās laimīgā bērnībā vai apmeklēja vietas ar labām atmiņām. Bet neārstējami slimi bērni sapņoja par saviem mājdzīvniekiem, viņi spēlējās ar viņiem tāpat kā parasti mājās.

Turpinājumu lasiet nākošajā lapā